ironija

Cik ironiski, ka, gadiem ritot, nāk klajā noslēpumi, kas tikuši rūpīgi glabāti. Pat pēc daudziem gadiem, tas vienalga iedurot, un man žēl.

"Vai tas bija tā vērts?"
"Nezinu."
"Bet es Tevī biju iemīlējies."
"Jā, es viņā arī, tāpēc zinu precīzi, ko Tu jūti tagad."

Zemenes bez piena

Pirms sava harmoniskā ceļojuma gribēju dalīties ar kādu atziņu.

Man ir žēl tos, kas cilvēkus dala divos traukos - tāpat kā zemenes. Vienā čupā liekam tās, kas ir skaistas un košas, otrā atlasām tās, kas ir "neglītas". 

-Vai nav gadījies tā, ka saspiedušās zemenes ir saldas un garšīgas, bet starp skaistajām ir kāda skāba vai negatava? 

Cilvēkus nevajag šķirot pēc zemeņu principa, tā var sāpīgi kļūdīties. 

Jaunums

Ja ir vēlme sākt jaunu dzīvi vai pāršķirt jaunu lapu, tad nevajag mēģināt caurskatīt drukātos burtus no iepriekšējām lapām, tos pārrakstot jaunajā. Tas ir grūti.

Liekas, ka viens posms manī iztrūkst, es neesmu sastāvdaļa no tā, kas man svarīgs, un arī man sāk pamazām veidoties cita garšvielu buķete.

Ir lietas, ko nepārdzīvo. Tās vienkārši nosēdina zemē ar smago, uzbriedināto enkuru un apglabā emociju pārsegā. Ik pa brīdim viļņi sašūpo sajūtas, bet tās gaist, līdz beigās tas būs nesvarīgs drebulis. Vai ne? Varbūt.

Cilvēks savā vietā

Izbrauciens ārpus ikdienas radīja manī desmitiem "kāpēc" jautājumu, tagad ir īstais laiks meklēt atbildes. Tagad es vismaz zinu, kas un kā man ir jāmeklē. 

Mazais izbraukums ilga tikai nedēļu, bet tas bija piepildīts ar divgadīgām emocijām, tas bija piesātināts ar sajūtām, pēc kurām (kā izrādās) ļoti alku. Tas bija tas, kas man bija vajadzīgs, lai saprastu, kā man gribas dzīvot.

Man gribas būt savā vietā, un tagad es zinu, kur tā ir.  

Make a wish

Cilvēks savas vēlmes izsaka skaļi un neapdomīgi, dažkārt sāpinot neapzināti sevi un cilvēkus tiem līdzās.
Ja izsaki vēlēšanos, ir jārēķinās, ka tā var piepildīties. Un kad tā piepildās, ir jāsadzīvo ar sekām, jo cilvēks pats ir rezultāta cēlonis.

-Kravāju lēnām koferus uz Maskavu un domāju, cik domām ir liels spēks, jo pati vien sev piedomāju šo spontāno ceļojumu :)

Cilvēks viens nav cīnītājs. Kad visi gali brūk un zari lūst, vajag kādu, kurš pasit pa plecu un pasaka, ka viss būs labi. Bez atbalsta punkta nevar. Un nevar arī no dzīves izsvītrot kādu spēcīgi tuvu cilvēku, tāpēc, ka tā vajag. Lai kā vajag, tas pilnvērtīgi nav iespējams. Bet es cenšos, cik spēka, lai ir tā, kā gribas. Lai ir tā, kā "it kā" ir vieglāk.

Sen Tu lūdz

Būtībā cilvēks pārdzīvo tikai par to, ko pats sev pievelk. Nekas pasaulē nekarājas - ja reiz esi ko noziedzies, tas nāk atpakaļ; iespējams, tādā pašā veidā, iespējams, izraisot līdzīgu pārdzīvojumu, "mācību". Ja mēs dzīvotu gaišāk, dzīve kļūtu gaišāka! (neievērota loģika)

"Es baidos tev pajautāt,
Kā tev iet?
Es baidos pat parunāt –
Acis man ciet.
Es lūdzos tev neraudāt –
Vairs nav kurp skriet."

Uzzīmē

Ideja ir gudra un vērtīga.

Alegorija ir interesanta un pavisam dzīva, un ikdienišķa.

Tā nav saistīta ar manām sajūtām vai stāvokli, bet tieši ar filozofisko pārliecību.

Sestdien aizbraucām ciemos pie mana kaķa - pie Megas. Īsais satura atstāsts ir šāds:
Paņēmu Megu, kad dzīvoju Rīgā - dzīvoklī. Bet uzreiz bija redzams, ka viņa ir mežonītis, dabas bērns -, ne tuvu klēpja kaķim, ne tuvu bužināmajam un mīļojamam. Tomēr dzīvoja ar mani un Evu dzīvoklī.
Nāca Lielā Krīze un tā tālāk bla bla bla.... es nokļuvu Tukumā, Mega - pie manas māsas laukos, īstā lauku viensētā.
Vismaz pāris reižu gadā aizbraucām ciemos, aizvedām ciemkukuļus utt bla bla bla... Sākumā Megai bija kultūršoks - divus gadus dzīvojusi dzīvoklī, pēkšņi zāle, vistas, suņi, putniņi, kazas... Bet jau pavisam drīz viņa visiem parādīja, kurš mājā saimnieks Ierādīja vietu vistām, čakli ķēra peles... Skaidrs, ka kaķis beidzot bija SAVĀS mājās, savā elementā. Tā viņa tur dzīvo jau apaļus divus gadus. Bet es turpināju viņu saukt par savu kaķi... Jo taču mīlu bezgalīgi!!! Jo taču gribētu, lai viņa ir ar mani!!!
Sestdien atkal apciemojām Megu. Un beidzot es viņai teicu: te ir tavas mājas, un Dace ir tava saimniece! Teicu Dacei: Bail iedomāties, kā Mega justos, ja viņai atkal būtu jādzīvo dzīvoklī...

Mēģināju uz šo paskatīties filozofiski. Pat identifcēties ar Megu. Jā, es viņu bezgalīgi mīlu joprojām. Bet vai tas nozīmē, ka viņai jādzīvo tur un TĀ, kā vēlos es? AR MANI, galu galā?! Tikai tāpēc, ka es viņu mīlu un ES GRIBU būt ar viņu kopā? Kā es pati justos, ja mani tagad mēģinātu pārvietot atpakaļ pagātnē, "dzīvoklī", pie "saimnieka", kurš grib, lai es dzīvoju ar viņu, bet kuram pie kājas, ka mana sirds ilgojas "ķert peles" un bradāt pa garu zāli... utt bla bla bla...
Tad nu, lūk! Ko īsti nozīmē mīlēt kādu? Tas nozīmē ļaut mīļotajam būt laimīgam SAVĀ ELEMENTĀ. Nevis katrā ziņā apprecināt ar sevi, un tad "es gribu, lai ir tā, kā es gribu!"
Diemžēl cilvēku pasaulē bieži vien paliekam "dzīvoklĪ". Vai nu tāpēc, ka "saimnieks" tā vēlas, vai tāpēc, ka pašiem bail no "laukiem un garās zāles", vai ... utt bla bla bla... (Guna Roze)

Nepiemini dzīvē ļaunu

-Nav jau tā, ka es tevi neglābšu, ja tu slīksi
Bet es padomāšu divreiz, pirms ūdenī  lēkšu
Ne jau tā dēļ, ka tevi ienīstu es
Bet tā dēļ, ka tu mani ienīsti no visas sirds- /K.D./


Dzīvot ir pat sarežģītāk nekā mīlēt. Skrienot cauri savām gadu gadiem rakstītajām dienasgrāmatām, es nespēju vien nobrīnīties, kādām sajūtu gammām ir gājušas cauri manas emocijas, kādus cilvēkus un notikumus ir gadījies pieredzēt. Kāpumi un kritumi. Un šo un to laika lappuses ir aizšķīrušas, taču to vietā ir atvērts kas cits. Vienīgi žēl, ka galvenie varoņi dzēš savu vārdu no mūsu grāmatas ar dzēšgumiju, neļaujot tam mierīgi un skaisti nogulsnēties atmiņu ielejā.


Nepiemini dzīvē ļaunu,
Nepiemini, lai vai kā! (L. Briedis) 

Le Sens De La Vie

Mūsdienu franču mūzika piespiedu kārtā patiesībā liek sevi iemīlēt. 

-Vissiltāk ir saņemt kodolīgu pateicību ar vārdiem:"You are a friend with the capital letter F."Tas dod sparu, tas sniedz mieru, tas atver prieku. Tas rada motivāciju un gandarījumu.

-Cilvēkam ir katram savs mūžs. Kad tie- kam jāiet- nonāk citos medību laukos, mums ir jācenšas samierināties ar dzīves spriestajiem ceļiem. Ir jāļaujas emociju sprādzienam, tad jāsāk glabāt visas siltās atmiņas, palaižot cilvēku vaļā, paturot to dziļi sirdī. Un jāatceras, ka tepat, uz zemes, ir tie cilvēki, kas vēl ir līdzās. Viņu spēks var noderēt. RIP. [vienmēr esmu aiz parka, kad vajag un nevajag] 

Kad blakus ir salauzta sirds, arī manējā sāk lūzt. Bet puzzles gabaliņi ne vienmēr ir manā kompetencē.

Ceļavējš

-Ja mēs patiešām redzētu, kas notiek apkārt, nevis pavirši pārlaistu skatienu, biežāk ieskatītos viens otram acīs,
-Ja mēs mēģinātu ieklausīties apkārtējos, nevis dzirdētu tikai savas domas galvā un to, ko vēlamies dzirdēt,
-Ja mēs runātu, nevis noklusētu savas domas, sāpi, mīlestību. Ja runātu apdomāti un dažkārt pateiktu vajadzīgo vārdu īstajā brīdī,

-Tad...tad pasaulē būtu mazāk pārpratumu, vairāk mīļuma, vairāk sirsnības, vairāk kopības. Vairāk spēka.

Nieki

Dažkārt pietiek ar mazu, mazu nieciņu, kas izsaka vairāk kā miljoniem vārdu. 

Spēks, atbalsts un nesavtīgs prieks par maniem panākumiem mājo arī citu sirdīs. 

Brummm

Dzīve ar lapsēnu līdzinās bērna atklāsmēm par pasauli. Šķiet, ka mācos no jauna staigāt, iet, jo pasaule parādās pavisam citās šķautnēs un krāsās. Ievēroju gaismiņas, dzirdu motoru..katru dienu risks, jo neviena situācija nav dublējama. Katrs izbrauciens ir pavisam cits stāsts ar citām emocijām un citām beigām. 

P.s. Un cilvēki nemaz nepalīdz, nerādot pagriezienus. 

ASAP

Dažkārt vēstules beigās jāpiemin "AASAP". Vai vispār "A". Lai nerodas mūžīga gaidīšana un sevis mocīšana.


"Man Tevis prasās
Kad es taisos lēkt pāri vulkāniem
Man Tevis prasās
Kad man jācīnās ar saviem dēmoniem
Man Tevis prasās
Kā Tev iet? " /Dons/

Bet labākā ziņa šovakar ir tā, ka Elzai es ļoti patīku un es esmu atklājusi tukšuma iemeslu 

- tas ir pirmais solis uz aizpildījumu. Ne tā? :) 



Dzīvē taču ir miljoniem reižu vairāk, par ko priecāties kā bēdāties!  

Oh na na what's my name

Manī ir sāpīgs, nesaprotams tukšums. Iespējams, pēc pelēcības paguruma es pārāk sapriecājos par gaišo, smaržīgo pavasari, izsmēlu savas rezerves.

Mazliet pietrūkst, lai ripotu. Bet, ja es kliegšu skaļāk, kāds to pamanīs un mani iešūpinās. 

Bet negribas kliegt, gribas, lai sadzird no klusuma, lai klusums ir tas, kas kliedz. 

Dzīves bagātība

Šis internetā klejojošais stāsts ļoti aizķēra manu lidojošo domu.

Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē.
Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?”
“Izcili, tēt!”
“Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja.
“O, jā!”
“Un ko tu uzzināji?”
Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”.
Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu.Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”

Pagātne

Ir lietas, kas vienkārši izgaist, izplēn pagātnes skavās. 

Tās paliek tur, un tās nevajag cilāt un pārskatīt, vajag ļaut tām mierīgi būt tur, kur tās piederas. Jāsamierinās ar to, ka tās ir tajā laika skalā, lai nevienam nebūtu astes, kas uzjundī kamolu kaklā. 

Ir lietas, kas vienkārši izgaist, izplēn pagātnes skavās. 

Un vislabākās lietas dzīvē taču nemaz nav lietas. 

Aizdegšu gaismu, lai redzētu tagadni ar to, kas patiešām tagadnē ir.

Novērtējums

Ir cilvēki, kam novērtējums ir ļoti svarīgs, es esmu no tiem. Man ir nozīmīgi, lai man tuvi cilvēki ar mani lepojas, lai atbalsta un lai pasaka kādreiz kādu lieku vārdu - "malacis, tas bija labi" vai citādi. Es negribu, lai mani slavē vai ceļ saulītē, vienkārši vēlos, lai novērē mani kā cilvēku savā vērtību skalā. Lai esmu noderīga un lepnumiņa vērta, lai cilvēki priecājas kopā ar mani par maniem panākumiem, sasniegumiem, idejām, tāpat kā es dzīvoju līdzi viņu virsotnēm un lejām ;)

Un tā arī lielākoties ir. Paldies par to, dzīve skaisti smaržo!

Bilde: http://eastburyprimary.blogspot.com/2010/03/proud.html

Vērtība

Pēc vakardienas sarunas nācās piemeklēt aforismu, kas attaisnotu troņa situāciju. Gadu gadi ir vijuši tik daudz situāciju, emociju un sarunu, ka laikam nevar neatzīt, ka mums ir lieliski draugi, kas patiešām mūs pieņem tādas, kādas esam. Kuriem mēs esam vajadzīgas, kādas esam. Bet itin viss dzīvē dod savu mācību, un tieši tāpēc tagad ir tā, kā ir tagad! Dzīve liekas tāda koša un krāsaina, bagāta. Tāda piepildīta. Paldies, tik tiešām.

Taču ir vēl dažas sastāvdaļas, kas garšai tomēr pietrūkst. Tomēr nav šaubu, ka laiks to iegriezīs savās sliedēs un atkal viss būs tieši tā, kā tam ir jābūt. Būs jauki un forši, I know. 

"Tikai drosmīgi un pašpārliecināti cilvēki, kas jūtas pasaulē kā mājās, spēj izmantot tās priekšrocības, ko sniedz dzīves labumi, kā arī gūt labumus no grūtībām. Viņiem ir zināms, ka grūtības eksistē, bet viņiem ir arī zināms, ka viņi spēj tās pārvarēt."

Cauri laikiem

Friendship is born at that moment when one person says to another, 'What! You too? I thought I was the only one!' (C.S. Lewis)

18.03. - Mans Danels mīlīgi iečāpo manā istabā, tā it kā 2 gadu nesatikšanās nebūtu bijusi. Tā ir saikne, kas pati stiprinās līdz ar gadiem, to vienkārši neaiztiekot. Protams, ka līdz ar laiku viss mainās, bet tikpat ļoti viss arī paliek nemainīgs - lūk, tas ir ko vērts!  

Zīmēšu gleznas, rakstīšu romānus

"Tā tas notiek ne pirmoreiz.

Tu man nejautā kāpēc.

Esmu tur, kur jūtos es laimīgs."

Saulkrasti vienmēr mani iedvesmo. Mazliet piepilda ar spēku, mieru un sajūtu, ka dzīve ir patiesi dzīvošanas vērta. Tas gaiss un priežu čīkstēšana vējā, jūras viļņu šļakatu skaņa pazudina realitātē. Un cilvēki, cilvēki tur ir dažādi. Bet ir tādi, kas rada šo pašu sajūtu, kā paši Saulkrasti. Un tas ir tas pats skaistākais, kas liek tur vēlēties atgriezties atkal un atkal. Un ir cilvēki, kas tur iegūti, kuru nozīmi novērtē tikai ar laiku, ar kuriem saikne nodibinās un stiprinās tieši to neaiztiekot, ar kuriem pavadīt laiku vienmēr ir lieliski, kuri zina Tavas vājības, sapņus un raksturu. Bet visi kopā viņi visi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi mīļumiņi. 

Kvalitāte šoreiz pamatīgi izgriež pogas kvantitātei.   

Galvenais noturēt un sargāt! 

Šoko-lālālā-de

   Šokolādē ir laimes hormons, kas sirdij liek pukstēt straujāk un domām ritēt gaišāk. ŠOKOLĀDES masāža bija tieši tas, kas uzsākot pavasara maratonu nepieciešams. Veselas 90 minūtes es pavadīju absolūtā baudā - smaržai vijoties ar pieskārieniem un domām sienoties ar atmiņām. Ja mums dzīvē ir tik daudz iespēju būt laimīgiem - kāpēc mēs skrienam tām garām un tik bieži visu sarežģījam? 

Es esmu daudz ar sevi strādājusi - savu pašapziņu, dzīves uztveri...bet strādāšu vēl. Tāpēc iesēdos gultā ar man sen- mīļi un jauki- dāvināto grāmatu "Labāk nekā šokolāde" ar 100 vērtīgām atziņām, kā pastrādāt ar sevi. Un kā gan bez saldumiņa garšīgākai lasīšanai ;)

-Vismuļķīgāk ir tiekties pēc kāda, kuram Tava eksistence ir beznozīmīga. Te nu vajag saņemt rokās pašcieņu un pāršķirt lapu. Bet vēl ir laiks. Katram cilvēkam mūsu dzīvēs ir sava misija - ko parādīt, iemācīt, palīdzēt saprast. 

Nav svarīga kvantitāte, ir patiešām svarīga kvalitāte! Un laiks izšķiro cilvēkus Tev apkārt, bez Tava viedokļa klātbūtnes.

Sasala jūriņa

Kas vienam cilvēkam var būt vesela pasaule, citam mazs krikums pasaulē. Bet cilvēku savstarpējo attiecību misija balstās uz šo vērtību izpratni. Trīs cilvēku klātbūtne man svarīgā pasākumā uzlādēja mani uz visu vakaru - tur kaut kam ir jābūt. Ja ir cilvēki, uz kuriem paļauties, ar kuriem kopā būt visur, visādi, dažādi un visādi - tad ir vieglāk dzīvot, vieglāk doties uz priekšu. Kopā ir pieredzēts milzīgs notikumu virpulis gadu gadiem - un tomēr tā sajūta nezūd. Priekā!
Dejā ir spēks - vērot no augšas, kā mainās raksti, kā tik daudz cilvēku, kas patiesībā bija tikai 17 kolektīvi (deju svētkos ir pāri !100!), dejo ar sparu, ar vēlmi un dzirksti. Ļoti sagribējās deju svētkus - to sajūtu, to kopību, to piedzīvojumu un dzīvessparu. 
Man šķiet, ka Latvijas patriotismu, kopības garu kopā tur cilvēku iedvesma darīt kaut ko no sirds. Un tam nav jābūt kaut kam specifiski latviskam - tā ir ieguldīta dvēsele sportā, tas ir sirdprieks gleznojot, prieks debatējot. 


Mūs tur kopā mūsu sirdslietas.  ♥


http://www.youtube.com/watch?v=UFPPNCdskcE

Vieglums

Tu prasīji: " Kā?", un es teicu: " Ir vieglāk."

Runāšana un emociju šķetināšana domās vai sarunās noteikti ir vērtīgāka par klusumu, lai gan gudri cilvēki ir teikuši, ka klusēšana ir zelts. Taču šādos gadījumos    drīzāk derētu atsauce uz klusumu pirms vētras. 

Neļaujot klusumam būt, var izbēgt vētru.

Mans lidojošais sķīvītis.

Ik pa brīdim es pazaudēju savu ceļu. Es nesaprotu, kas ir tas cilvēks, kas virzās tik mērķtiecīgi uz priekšu. Ja es ik pa laikam nepazīstu pati sevi - vai ir kāda iespēja, ka mani draugi mani pazīst? Cik plašs vispār ir jēdziens - pazīt? Vai tas ir zināt faktus vai mācēt prognozēt reakcijas, viedokli, atbildi? 
Es gribu, lai mani draugi mani pazīst, jo es vēlos pazīt viņus. Es vēlos diennaktī 35 stundas, lai man pietiek laika tikt ar visu galā un atliek brīdis iepazīt sevi, iepazīt savus mīļos. 
Dažbrīd zaudēju saikni pati ar savu "es", tad kāpēc man brīnīties, ka dažkārt šķiet, ka mani draugi ir zaudējuši saikni ar mani? 
Pēc tam tā atjaunojas, un tomēr ir brītiņš, kad tā trūkst. 


Vakar gudri runāju par prioritāšu sakārtošanu - centos palīdzēt pastāstīt, kā to izdarīt - bet kas es par palīgu, ja man pašai tas (izrādās) ir jāizdara? 
Divas naktis ar gudrām nakts sarunām manī atklāja tukšu šķautni, kas steidzami jāsaved kārtībā. Jāļaujas emocijām, jo ir kāds nopietns dzīves solis, kuru esmu laidusi pāri pārāk viegli. Man jāizdomā, ko es jūtu un ko es gaidu atbildes vēstulē no Mr.T. Jo pati gudri izteicos, ka ir jāzina, ko grib, lai varētu to pieredzēt. 


Es apsolos veltīt laiku sev, savām domām, emocijām un noskaņām. Man jānoķer savu domu lidojošais šķīvītis un kādu laiku tas jāatstāj pie sevis.

-Dickens mani pozitīvi iespaido. 

Tā

"Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag Tev." 

Jā, un tā arī es domāju, kā ir jādzīvo - jāizrāda cilvēkiem tas, cik svarīgi un vajadzīgi Tev viņi ir. Tā ir mana dzīves pārliecība un diemžēl arī akmens dārziņā, jo, protams, ka mēdzu gaidīt to arī no saviem tuvajiem. Man liekas smieklīgi, ja tuvi draugi neapdāvina jubilāru dzimšanas dienā vai ikvienos citos svarīgos svētkos tikai tāpēc, ka nav ballītes vai uz to neierodas. Un es nerunāju par materiālo, mantisko vērtību dāvanai - dāvana ir arī buča, mīļš vārds par godu TAVAI dienai, apsveikuma kartīte vai ābols no dārza. Es runāju par uzmanību, par kādu uzvedības aplicienājumu tam, ka ir divi cilvēki, kas draudzējas, kas uzticas, kas dala dzīvi. 
Bet tur jau arī mana lielākā kļūda, ko atkal sev atgādinu - nevērtē cilvēkus pēc sevis, negaidi no viņiem neko- un būsi priecīgāka ikreiz par sagaidīto. Cilvēku sirds plašumi ir dažādi - un ja mīl Tavā skatījumā mazāk, nenozīmē, ka nemīl tik stipri, cik spēj - to der aizlikt aiz auss. Vienkārši Tu vari to vairāk nekā otrs. Un tā jau ir pieredze, vajadzības, attīstība, iedzimtība, audzināšana, vide un visādi citādi apstākļi, kas šos plašumus regulē. Un tāpēc es mīlu savu pasauli. Un tur nav ko pārdzīvot, jo dzīve ir tik skaista kaut vai ar to, ka spējam redzēt, dzirdēt, kustēties, priecāties...diemžēl ir cilvēki, kam tas ir liegts. 
xoxo,
ļoti gaidu vasaru, Saulkrastus ar SAULAINIEM krastiem un svelmi

Mīluļi.

Cik daudz gan dažkārt spēj nozīmēt dzīvnieks. Mājdzīvnieks. Tas lēnām kļūst par ģimenes locekli, tas muļķīgi paskatās uz Tevi, kad, gatavojoties ballītei, dejo pie spoguļa, tas ir līdzās, kad negribas redzēt nevienu cilvēku, tas skraidelē pa māju, radot smaidu uz lūpām par spīti dusmām par savandītajām mantām, tas ieritinās Tev blakus, kad klusumā šņuksti spilvenā - un negribas teikt, lai iet prom, jo tas ne cilvēciskais slitums dažkārt ir tas, kas mierina vislabāk. Mājdzīvnieks kļūst par draugu, par sarunbiedru, kurš nekad neatbild vārdiski, bet ar savām darbībām, uzticību un mīļumu. 

Tagad ierušināšos pie savas Pērles un rūpīgi viņu samīļošu, viņa ir mans luteklis, mans mīlulis, kas nekad nenodod, nekad nepieviļ. 

  

R.I.P. mazajiem mīluļiem R un T. Lai mierīgi. 

Celebrate life

"I hope life treats you kind and I hope you have all you've dreamed of. 
And I wish to you, joy and happiness. But above all this, I wish you love." /W.H./


Tā tiešām ir, viņas dziesma, ir manas domas. Joprojām tāda dīvaina "viss nāk un iet" sajūta. Vieglas smiltis dižai un varenai dziedātājai. Viņas dziesmas mēdza radīt iedvesmu tad, kad tas visvairāk bijis vajadzīgs, turklāt vārdi trāpījuši emociju viducī. 
Pēc filmas "Drošsirdis" kārtējās noskatīšanās, galvā atkal skan citāts - "Visi cilvēki mirst, bet tikai daži pa īstam dzīvo." Vitnija dzīvoja. Un es dzīvoju. Šķiet, ka dažas dienas ar iesnu salvetēm ir devušas man brīdi pārdomām, brīdi atgādināt sev, ka pāri dzīvei nav jāskrien - to mēs dzīvojam tikai un vienīgi sev. Tā ir jāizdzīvo, jāizkrāso, jāizbauda un jāsajūt. Vai ironiski, ka visi šie darbības vārdi sākas ar "jā"? Vairāk "jā", mazāk "nē" - that's the way. 

Diena mīlestībai

♥ Mūsu fakultātes galva šodien pa 3. stāvu dalīja trifeles, visi tādi gaiši un priecīgi, romantiski un mazliet sirsnīgāki. Lai arī es nekad neesmu bijusi Valentīndienas fane, kas nav bijis atkarīgs no mana attiecību statusa, šodien es sajutu tās nozīmību. Cilvēki ir noguruši no pelēcības, no ekonomikas, no šaubām un satraukuma par 18. februāri, no ziņām un neziņām - tas viss cilvēkus ir tā nomācis, ka šogad šī diena nav specifiski komercializēta uz pārīšu mīlestību, bet gan vairāk attiecināta uz gaišumu un mīļumu globālā skatījumā. Tieši tas cilvēkiem laikam ir bijis vajadzīgs, mazliet pozitīvisma, mazliet mīlestības, mazliet smaida. Un man ir prieks, ka šāda diena ir, jo šodien sabiedrība likās mazliet gaišāka. 

Mums jāmācās redzēt neredzamo,
Mīlēt ienīstamo,
Un sajust to pašu NEKO.

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst.

Šodien Prāta Vērta vadīs manas pārdomas

Kāp tajā virzienā, kā gribi justies

“Any man can be a father, but it takes a special person to be a dad.”

Nav ko uztraukties - pirmais solis ir sperts, otrais nav atkarīgs no manis. Tāda miera un piepildījuma sajūta, jo ir noņemts sens, nogulsnējies akmens. Brīvība! Kā upe, kas draiski aiztek pēc sprosta nojaukšanas, kā tvaiks, kas aši piepilda katru virtuves stūri pēc vāka pacelšanas. Vai kādam tā ir bijis? Uzelpa. Un tāpat varu teikt par pirmo ierakstu blogā. Jau sen man nagi niezēja to uzsākt, bet acīmredzot ir jānotiek kaut kam patiesi svarīgam, lai atnāktu īstā iedvesma. Novēlu ikvienam atrast harmoniju sevī, izdarot pareizas un vabūt ne tik pareizas izvēles, jo tieši tās mūs pilnveido un aizved uz to dvēseles stāvokli, kurā mums noteiktā brīdī ir jāatrodas. Un arī tas ir tikai pakāpiens uz augšu,leju, leju, augšu, augšu, augšu.... Mēs katrs savus pakāpienus izliekam tur, kur gribam kāpt. 

T.i. Ja negribas bēdāties, liec trepes augstāk. Priekā!