Vilciena stacija

Šodien zem lielā tablo es pavadīju 15 dārgas minūtes. Dārgas, jo, pirmkārt, pats laiks ir dārgs, jo nenovērtējams, otrkārt, tāpēc ka šis nieka stundas ceturksnis mani izveda cauri emociju gammai. 

Plašais laukums mudžēja kā skudru pūznis. Visa lielā drūzma radīja manī pārdomas par "laimes definīciju" (tam pavisam noteikti ir sakars ar šo stāstu.) Biedējoši vīrieši, drūmi glūnot, šķērsoja laukumu. Viegli apģērbtas sievietes ar alkoholisko parfīmu laiski skrēja man garām. Dažādi vīrieša-sievietes pāri devās turp-šurp runājot paaugstinātos toņos, jo vilciens var aiziet garām, vīrs nepelna gana daudz un viņa neko nesaprot. Mazi pusaudži ar grabošiem maisiem skandinājās, meklējot vilciena atiešanas laikus. Glauni puiši treniņtērpos, izspļaujot zobubakstāmos, vilkās pāri laukumam kā vietējie karaļi. Steidzīgas telefonsarunas, apnicīgas gaidas, bezspēcīgs nogurums virmoja gaisā.  Man pietrūka elpas, man sažņaudzās sirds - šis nožēlojamības tvans brucina sienas. 15 minūšu laikā es, vērojot apkārtni, nepamanīju nevienu laimīgu cilvēku. Viens pāris, kur meitenei rokās skaista, sarkana roze, izstaroja prieka starus. Vai statistiski salīdzinot skaitu, kas 15 minūšu laikā pāriet to laukumu, viens pāris nepazūd zem "neviens" termina? Sagaidot savu dāmu, man steigšus gribējās bēgt. Ar joni mēs devāmies laukā, jo tādā gaisotnē, ilgi uzturoties, ne viens vien kļūtu depresīvs. Vai nobijies. Ne velti "emo" ballītes notika pie Origo. Kas ir ar to vietu? Kāpēc tur apgrozās tāds kontingents? Iespējams, tas ir ilgā starpposma dēļ, kad neesmu tur bijusi, taču šīs (mazliet paspilgtinātās) krāsas tomēr ir krāsas, kuru toņi ir tumši un pelēcīgi. Vai viņi zina, ka arā zied pavasaris? 

Dots nav pret dotu

Tik smieklīgi, ka cilvēki visiem citiem sniedz to, ko Tu visvairāk kāro, bet Tev no tā tiek tieši tik daudz, cik nekas. 

Ir cilvēki, kas Tavu ikdienu padara par svētkiem, spēj apgriezt kājām gaisā parastu dienu un padarīt Tevi par dienas karalisko personu. Taču ir arī pretējie cilvēki. Tie, kam ir vienalga, vai ir parasta diena vai Tavi svētki...Tu nebūsi nekas īpašs. Īpaši būs visi citi un visu citu svētki, tikai ne Tavējie.
Kā to pamatot vai skaidrot, man nav ne jausmas. Varbūt tā ir vienaldzība vai pieradums, bet katrā ziņā tā ir sajūta, ko ir nelāgi piedzīvot. ;) Atliek izdarīt secinājumus un gaidīt.

You gotta get up and try

Šis aizgājušais gads ir bijis bagātīgi krāšņs. Cauri asarām un priekiem, esmu piedzīvojusi dižus brīžus. Un tomēr pieredze patiešām vairo mūsu uztveri. Tā norūda un veido personību, tā iekrāso kontūras krāsās. 2012. ir nesis bagātīgas atziņas, papildinot manu dvēseli bagātīgām pērlēm.
Es iepazinu bērna skaisto pasauli, kas ir tik nevainīga un spilgta, priecīga un bezrūpīga. 2012. gads ļāva man secināt, kādi cilvēki ir man līdzās. Parādīja īstās sejas un patiesās vērtības. Šis gads atklāja man darba mīlestības nozīmību, cik svarīgi ir būt savā vietā, lai varētu darbus darīt ar smaidu uz lūpām. Tas atklāja man cilvēku daudzveidību - kādi tik cilvēki pasaulē nedzīvo. 2012. gads izveda mani cauri ceļojumiem, kas radīja pasakaini spilgtus iespaidus par valstu kultūru un nacionalitātes vērtībām. Tas lika man vairāk pieķerties dejai, tas ļāva man novērtēt brīvības garšu un to sajūtu, kad jābauda dzīves mirklis tagad un te. 2012. iepazīstināja mani ar bailēm un nemieru sirdī, kad tuvākie cilvēki cieš. Tas atnesa pasaulē mazu brīnumiņu, ko man tagad ir tas gods un prieks lolot kā savu vismīļāko mazuli. 2012. arī lika pārdomāt savas dzīves vērtības par godu solītajam pasaules galam, kuram neviens neticēja, bet visi kaut ko čabināja. 2012. satuvināja un arī attālināja. Tas atgādināja un lika aizmirst. Tas viennozīmīgi pavēra jaunas iespējas un ienesa manā dzīvē autopriekus. Es izmēģināju 2012.gadā lietas, ko nekad nebiju darījusi un apņēmos dažas lietas vairs nekad neatkārtot. Tas bija skaists gads ar visiem plusiem un mīnusiem. 2012. gada skaņdarbs komponējās augstos un piezemētos toņos, tas nostādīja mani kara un miera frontēs, tas pierādīja, ka ir nozīme tam, kāpēc mēs cilvēkus savā dzīvē rakstām ar pildspalvu, ne zīmuli, ko vienā rāvienā var noslaucīt dzēšgumija. Tas bija gads, kurā dus nepabeigti darbi, kas veiksmīgi pārnesās uz 2013. gadu. Vissāpīgākā vēl nenoskaņotā stīga, iepsējams, tik novilkta februāra beigās. Ja ne, tad es vienalga nepārstāšu sargāt cerību kā sveces liesmu. Katram cilvēkam savs ātrums, savas iespējas, savas atmiņas. Tāpat kā retoriski jautājumi, ir arī retoriskas vēstules. Un tomēr, šī nebija tāda, tāpēc atbilde, ar laiku gan, bet būs. Pagājušajā gadā iestūrēja arī daudz pagātnes, kas lika iztīt satamborētas atmiņas un emocijas. Pagātne taču izveidoja tagadni, tieši tāpēc ik pa brīdim ir patīkami pavērot ceļu līkločus līdz šim galamērķim.
2012. gads ļāva man nemanāmi mazliet vairāk pieaugt, ko pierāda apkārtējo cilvēku novērojumi un, iespējams, arī mana pašsajūta. Tās jau ir tikai apstākļu sakritības, cilvēki, darbs un vajadzības, kas to veicināja, bet tomēr - radīja manu iekšējo moralitātes brieduma pakāpes paaugstinājumu. Un es priecājos, ka šis gads ir cauri, jo nu ar tālu skatu nākotnē, man ir 360 dienas, lai nodzīvotu vēl vienu lielisku gadu visa tā būtībā. ♥

ironija

Cik ironiski, ka, gadiem ritot, nāk klajā noslēpumi, kas tikuši rūpīgi glabāti. Pat pēc daudziem gadiem, tas vienalga iedurot, un man žēl.

"Vai tas bija tā vērts?"
"Nezinu."
"Bet es Tevī biju iemīlējies."
"Jā, es viņā arī, tāpēc zinu precīzi, ko Tu jūti tagad."

Zemenes bez piena

Pirms sava harmoniskā ceļojuma gribēju dalīties ar kādu atziņu.

Man ir žēl tos, kas cilvēkus dala divos traukos - tāpat kā zemenes. Vienā čupā liekam tās, kas ir skaistas un košas, otrā atlasām tās, kas ir "neglītas". 

-Vai nav gadījies tā, ka saspiedušās zemenes ir saldas un garšīgas, bet starp skaistajām ir kāda skāba vai negatava? 

Cilvēkus nevajag šķirot pēc zemeņu principa, tā var sāpīgi kļūdīties. 

Jaunums

Ja ir vēlme sākt jaunu dzīvi vai pāršķirt jaunu lapu, tad nevajag mēģināt caurskatīt drukātos burtus no iepriekšējām lapām, tos pārrakstot jaunajā. Tas ir grūti.

Liekas, ka viens posms manī iztrūkst, es neesmu sastāvdaļa no tā, kas man svarīgs, un arī man sāk pamazām veidoties cita garšvielu buķete.

Ir lietas, ko nepārdzīvo. Tās vienkārši nosēdina zemē ar smago, uzbriedināto enkuru un apglabā emociju pārsegā. Ik pa brīdim viļņi sašūpo sajūtas, bet tās gaist, līdz beigās tas būs nesvarīgs drebulis. Vai ne? Varbūt.

Cilvēks savā vietā

Izbrauciens ārpus ikdienas radīja manī desmitiem "kāpēc" jautājumu, tagad ir īstais laiks meklēt atbildes. Tagad es vismaz zinu, kas un kā man ir jāmeklē. 

Mazais izbraukums ilga tikai nedēļu, bet tas bija piepildīts ar divgadīgām emocijām, tas bija piesātināts ar sajūtām, pēc kurām (kā izrādās) ļoti alku. Tas bija tas, kas man bija vajadzīgs, lai saprastu, kā man gribas dzīvot.

Man gribas būt savā vietā, un tagad es zinu, kur tā ir.