Vērtība

Pēc vakardienas sarunas nācās piemeklēt aforismu, kas attaisnotu troņa situāciju. Gadu gadi ir vijuši tik daudz situāciju, emociju un sarunu, ka laikam nevar neatzīt, ka mums ir lieliski draugi, kas patiešām mūs pieņem tādas, kādas esam. Kuriem mēs esam vajadzīgas, kādas esam. Bet itin viss dzīvē dod savu mācību, un tieši tāpēc tagad ir tā, kā ir tagad! Dzīve liekas tāda koša un krāsaina, bagāta. Tāda piepildīta. Paldies, tik tiešām.

Taču ir vēl dažas sastāvdaļas, kas garšai tomēr pietrūkst. Tomēr nav šaubu, ka laiks to iegriezīs savās sliedēs un atkal viss būs tieši tā, kā tam ir jābūt. Būs jauki un forši, I know. 

"Tikai drosmīgi un pašpārliecināti cilvēki, kas jūtas pasaulē kā mājās, spēj izmantot tās priekšrocības, ko sniedz dzīves labumi, kā arī gūt labumus no grūtībām. Viņiem ir zināms, ka grūtības eksistē, bet viņiem ir arī zināms, ka viņi spēj tās pārvarēt."

Cauri laikiem

Friendship is born at that moment when one person says to another, 'What! You too? I thought I was the only one!' (C.S. Lewis)

18.03. - Mans Danels mīlīgi iečāpo manā istabā, tā it kā 2 gadu nesatikšanās nebūtu bijusi. Tā ir saikne, kas pati stiprinās līdz ar gadiem, to vienkārši neaiztiekot. Protams, ka līdz ar laiku viss mainās, bet tikpat ļoti viss arī paliek nemainīgs - lūk, tas ir ko vērts!  

Zīmēšu gleznas, rakstīšu romānus

"Tā tas notiek ne pirmoreiz.

Tu man nejautā kāpēc.

Esmu tur, kur jūtos es laimīgs."

Saulkrasti vienmēr mani iedvesmo. Mazliet piepilda ar spēku, mieru un sajūtu, ka dzīve ir patiesi dzīvošanas vērta. Tas gaiss un priežu čīkstēšana vējā, jūras viļņu šļakatu skaņa pazudina realitātē. Un cilvēki, cilvēki tur ir dažādi. Bet ir tādi, kas rada šo pašu sajūtu, kā paši Saulkrasti. Un tas ir tas pats skaistākais, kas liek tur vēlēties atgriezties atkal un atkal. Un ir cilvēki, kas tur iegūti, kuru nozīmi novērtē tikai ar laiku, ar kuriem saikne nodibinās un stiprinās tieši to neaiztiekot, ar kuriem pavadīt laiku vienmēr ir lieliski, kuri zina Tavas vājības, sapņus un raksturu. Bet visi kopā viņi visi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi mīļumiņi. 

Kvalitāte šoreiz pamatīgi izgriež pogas kvantitātei.   

Galvenais noturēt un sargāt! 

Šoko-lālālā-de

   Šokolādē ir laimes hormons, kas sirdij liek pukstēt straujāk un domām ritēt gaišāk. ŠOKOLĀDES masāža bija tieši tas, kas uzsākot pavasara maratonu nepieciešams. Veselas 90 minūtes es pavadīju absolūtā baudā - smaržai vijoties ar pieskārieniem un domām sienoties ar atmiņām. Ja mums dzīvē ir tik daudz iespēju būt laimīgiem - kāpēc mēs skrienam tām garām un tik bieži visu sarežģījam? 

Es esmu daudz ar sevi strādājusi - savu pašapziņu, dzīves uztveri...bet strādāšu vēl. Tāpēc iesēdos gultā ar man sen- mīļi un jauki- dāvināto grāmatu "Labāk nekā šokolāde" ar 100 vērtīgām atziņām, kā pastrādāt ar sevi. Un kā gan bez saldumiņa garšīgākai lasīšanai ;)

-Vismuļķīgāk ir tiekties pēc kāda, kuram Tava eksistence ir beznozīmīga. Te nu vajag saņemt rokās pašcieņu un pāršķirt lapu. Bet vēl ir laiks. Katram cilvēkam mūsu dzīvēs ir sava misija - ko parādīt, iemācīt, palīdzēt saprast. 

Nav svarīga kvantitāte, ir patiešām svarīga kvalitāte! Un laiks izšķiro cilvēkus Tev apkārt, bez Tava viedokļa klātbūtnes.

Sasala jūriņa

Kas vienam cilvēkam var būt vesela pasaule, citam mazs krikums pasaulē. Bet cilvēku savstarpējo attiecību misija balstās uz šo vērtību izpratni. Trīs cilvēku klātbūtne man svarīgā pasākumā uzlādēja mani uz visu vakaru - tur kaut kam ir jābūt. Ja ir cilvēki, uz kuriem paļauties, ar kuriem kopā būt visur, visādi, dažādi un visādi - tad ir vieglāk dzīvot, vieglāk doties uz priekšu. Kopā ir pieredzēts milzīgs notikumu virpulis gadu gadiem - un tomēr tā sajūta nezūd. Priekā!
Dejā ir spēks - vērot no augšas, kā mainās raksti, kā tik daudz cilvēku, kas patiesībā bija tikai 17 kolektīvi (deju svētkos ir pāri !100!), dejo ar sparu, ar vēlmi un dzirksti. Ļoti sagribējās deju svētkus - to sajūtu, to kopību, to piedzīvojumu un dzīvessparu. 
Man šķiet, ka Latvijas patriotismu, kopības garu kopā tur cilvēku iedvesma darīt kaut ko no sirds. Un tam nav jābūt kaut kam specifiski latviskam - tā ir ieguldīta dvēsele sportā, tas ir sirdprieks gleznojot, prieks debatējot. 


Mūs tur kopā mūsu sirdslietas.  ♥


http://www.youtube.com/watch?v=UFPPNCdskcE

Vieglums

Tu prasīji: " Kā?", un es teicu: " Ir vieglāk."

Runāšana un emociju šķetināšana domās vai sarunās noteikti ir vērtīgāka par klusumu, lai gan gudri cilvēki ir teikuši, ka klusēšana ir zelts. Taču šādos gadījumos    drīzāk derētu atsauce uz klusumu pirms vētras. 

Neļaujot klusumam būt, var izbēgt vētru.

Mans lidojošais sķīvītis.

Ik pa brīdim es pazaudēju savu ceļu. Es nesaprotu, kas ir tas cilvēks, kas virzās tik mērķtiecīgi uz priekšu. Ja es ik pa laikam nepazīstu pati sevi - vai ir kāda iespēja, ka mani draugi mani pazīst? Cik plašs vispār ir jēdziens - pazīt? Vai tas ir zināt faktus vai mācēt prognozēt reakcijas, viedokli, atbildi? 
Es gribu, lai mani draugi mani pazīst, jo es vēlos pazīt viņus. Es vēlos diennaktī 35 stundas, lai man pietiek laika tikt ar visu galā un atliek brīdis iepazīt sevi, iepazīt savus mīļos. 
Dažbrīd zaudēju saikni pati ar savu "es", tad kāpēc man brīnīties, ka dažkārt šķiet, ka mani draugi ir zaudējuši saikni ar mani? 
Pēc tam tā atjaunojas, un tomēr ir brītiņš, kad tā trūkst. 


Vakar gudri runāju par prioritāšu sakārtošanu - centos palīdzēt pastāstīt, kā to izdarīt - bet kas es par palīgu, ja man pašai tas (izrādās) ir jāizdara? 
Divas naktis ar gudrām nakts sarunām manī atklāja tukšu šķautni, kas steidzami jāsaved kārtībā. Jāļaujas emocijām, jo ir kāds nopietns dzīves solis, kuru esmu laidusi pāri pārāk viegli. Man jāizdomā, ko es jūtu un ko es gaidu atbildes vēstulē no Mr.T. Jo pati gudri izteicos, ka ir jāzina, ko grib, lai varētu to pieredzēt. 


Es apsolos veltīt laiku sev, savām domām, emocijām un noskaņām. Man jānoķer savu domu lidojošais šķīvītis un kādu laiku tas jāatstāj pie sevis.

-Dickens mani pozitīvi iespaido. 

Tā

"Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag Tev." 

Jā, un tā arī es domāju, kā ir jādzīvo - jāizrāda cilvēkiem tas, cik svarīgi un vajadzīgi Tev viņi ir. Tā ir mana dzīves pārliecība un diemžēl arī akmens dārziņā, jo, protams, ka mēdzu gaidīt to arī no saviem tuvajiem. Man liekas smieklīgi, ja tuvi draugi neapdāvina jubilāru dzimšanas dienā vai ikvienos citos svarīgos svētkos tikai tāpēc, ka nav ballītes vai uz to neierodas. Un es nerunāju par materiālo, mantisko vērtību dāvanai - dāvana ir arī buča, mīļš vārds par godu TAVAI dienai, apsveikuma kartīte vai ābols no dārza. Es runāju par uzmanību, par kādu uzvedības aplicienājumu tam, ka ir divi cilvēki, kas draudzējas, kas uzticas, kas dala dzīvi. 
Bet tur jau arī mana lielākā kļūda, ko atkal sev atgādinu - nevērtē cilvēkus pēc sevis, negaidi no viņiem neko- un būsi priecīgāka ikreiz par sagaidīto. Cilvēku sirds plašumi ir dažādi - un ja mīl Tavā skatījumā mazāk, nenozīmē, ka nemīl tik stipri, cik spēj - to der aizlikt aiz auss. Vienkārši Tu vari to vairāk nekā otrs. Un tā jau ir pieredze, vajadzības, attīstība, iedzimtība, audzināšana, vide un visādi citādi apstākļi, kas šos plašumus regulē. Un tāpēc es mīlu savu pasauli. Un tur nav ko pārdzīvot, jo dzīve ir tik skaista kaut vai ar to, ka spējam redzēt, dzirdēt, kustēties, priecāties...diemžēl ir cilvēki, kam tas ir liegts. 
xoxo,
ļoti gaidu vasaru, Saulkrastus ar SAULAINIEM krastiem un svelmi