Es iepazinu bērna skaisto pasauli, kas ir tik nevainīga un spilgta, priecīga un bezrūpīga. 2012. gads ļāva man secināt, kādi cilvēki ir man līdzās. Parādīja īstās sejas un patiesās vērtības. Šis gads atklāja man darba mīlestības nozīmību, cik svarīgi ir būt savā vietā, lai varētu darbus darīt ar smaidu uz lūpām. Tas atklāja man cilvēku daudzveidību - kādi tik cilvēki pasaulē nedzīvo. 2012. gads izveda mani cauri ceļojumiem, kas radīja pasakaini spilgtus iespaidus par valstu kultūru un nacionalitātes vērtībām. Tas lika man vairāk pieķerties dejai, tas ļāva man novērtēt brīvības garšu un to sajūtu, kad jābauda dzīves mirklis tagad un te. 2012. iepazīstināja mani ar bailēm un nemieru sirdī, kad tuvākie cilvēki cieš. Tas atnesa pasaulē mazu brīnumiņu, ko man tagad ir tas gods un prieks lolot kā savu vismīļāko mazuli. 2012. arī lika pārdomāt savas dzīves vērtības par godu solītajam pasaules galam, kuram neviens neticēja, bet visi kaut ko čabināja. 2012. satuvināja un arī attālināja. Tas atgādināja un lika aizmirst. Tas viennozīmīgi pavēra jaunas iespējas un ienesa manā dzīvē autopriekus. Es izmēģināju 2012.gadā lietas, ko nekad nebiju darījusi un apņēmos dažas lietas vairs nekad neatkārtot. Tas bija skaists gads ar visiem plusiem un mīnusiem. 2012. gada skaņdarbs komponējās augstos un piezemētos toņos, tas nostādīja mani kara un miera frontēs, tas pierādīja, ka ir nozīme tam, kāpēc mēs cilvēkus savā dzīvē rakstām ar pildspalvu, ne zīmuli, ko vienā rāvienā var noslaucīt dzēšgumija. Tas bija gads, kurā dus nepabeigti darbi, kas veiksmīgi pārnesās uz 2013. gadu. Vissāpīgākā vēl nenoskaņotā stīga, iepsējams, tik novilkta februāra beigās. Ja ne, tad es vienalga nepārstāšu sargāt cerību kā sveces liesmu. Katram cilvēkam savs ātrums, savas iespējas, savas atmiņas. Tāpat kā retoriski jautājumi, ir arī retoriskas vēstules. Un tomēr, šī nebija tāda, tāpēc atbilde, ar laiku gan, bet būs. Pagājušajā gadā iestūrēja arī daudz pagātnes, kas lika iztīt satamborētas atmiņas un emocijas. Pagātne taču izveidoja tagadni, tieši tāpēc ik pa brīdim ir patīkami pavērot ceļu līkločus līdz šim galamērķim.
2012. gads ļāva man nemanāmi mazliet vairāk pieaugt, ko pierāda apkārtējo cilvēku novērojumi un, iespējams, arī mana pašsajūta. Tās jau ir tikai apstākļu sakritības, cilvēki, darbs un vajadzības, kas to veicināja, bet tomēr - radīja manu iekšējo moralitātes brieduma pakāpes paaugstinājumu. Un es priecājos, ka šis gads ir cauri, jo nu ar tālu skatu nākotnē, man ir 360 dienas, lai nodzīvotu vēl vienu lielisku gadu visa tā būtībā. ♥
