Mīluļi.

Cik daudz gan dažkārt spēj nozīmēt dzīvnieks. Mājdzīvnieks. Tas lēnām kļūst par ģimenes locekli, tas muļķīgi paskatās uz Tevi, kad, gatavojoties ballītei, dejo pie spoguļa, tas ir līdzās, kad negribas redzēt nevienu cilvēku, tas skraidelē pa māju, radot smaidu uz lūpām par spīti dusmām par savandītajām mantām, tas ieritinās Tev blakus, kad klusumā šņuksti spilvenā - un negribas teikt, lai iet prom, jo tas ne cilvēciskais slitums dažkārt ir tas, kas mierina vislabāk. Mājdzīvnieks kļūst par draugu, par sarunbiedru, kurš nekad neatbild vārdiski, bet ar savām darbībām, uzticību un mīļumu. 

Tagad ierušināšos pie savas Pērles un rūpīgi viņu samīļošu, viņa ir mans luteklis, mans mīlulis, kas nekad nenodod, nekad nepieviļ. 

  

R.I.P. mazajiem mīluļiem R un T. Lai mierīgi. 

Celebrate life

"I hope life treats you kind and I hope you have all you've dreamed of. 
And I wish to you, joy and happiness. But above all this, I wish you love." /W.H./


Tā tiešām ir, viņas dziesma, ir manas domas. Joprojām tāda dīvaina "viss nāk un iet" sajūta. Vieglas smiltis dižai un varenai dziedātājai. Viņas dziesmas mēdza radīt iedvesmu tad, kad tas visvairāk bijis vajadzīgs, turklāt vārdi trāpījuši emociju viducī. 
Pēc filmas "Drošsirdis" kārtējās noskatīšanās, galvā atkal skan citāts - "Visi cilvēki mirst, bet tikai daži pa īstam dzīvo." Vitnija dzīvoja. Un es dzīvoju. Šķiet, ka dažas dienas ar iesnu salvetēm ir devušas man brīdi pārdomām, brīdi atgādināt sev, ka pāri dzīvei nav jāskrien - to mēs dzīvojam tikai un vienīgi sev. Tā ir jāizdzīvo, jāizkrāso, jāizbauda un jāsajūt. Vai ironiski, ka visi šie darbības vārdi sākas ar "jā"? Vairāk "jā", mazāk "nē" - that's the way. 

Diena mīlestībai

♥ Mūsu fakultātes galva šodien pa 3. stāvu dalīja trifeles, visi tādi gaiši un priecīgi, romantiski un mazliet sirsnīgāki. Lai arī es nekad neesmu bijusi Valentīndienas fane, kas nav bijis atkarīgs no mana attiecību statusa, šodien es sajutu tās nozīmību. Cilvēki ir noguruši no pelēcības, no ekonomikas, no šaubām un satraukuma par 18. februāri, no ziņām un neziņām - tas viss cilvēkus ir tā nomācis, ka šogad šī diena nav specifiski komercializēta uz pārīšu mīlestību, bet gan vairāk attiecināta uz gaišumu un mīļumu globālā skatījumā. Tieši tas cilvēkiem laikam ir bijis vajadzīgs, mazliet pozitīvisma, mazliet mīlestības, mazliet smaida. Un man ir prieks, ka šāda diena ir, jo šodien sabiedrība likās mazliet gaišāka. 

Mums jāmācās redzēt neredzamo,
Mīlēt ienīstamo,
Un sajust to pašu NEKO.

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst.

Šodien Prāta Vērta vadīs manas pārdomas

Kāp tajā virzienā, kā gribi justies

“Any man can be a father, but it takes a special person to be a dad.”

Nav ko uztraukties - pirmais solis ir sperts, otrais nav atkarīgs no manis. Tāda miera un piepildījuma sajūta, jo ir noņemts sens, nogulsnējies akmens. Brīvība! Kā upe, kas draiski aiztek pēc sprosta nojaukšanas, kā tvaiks, kas aši piepilda katru virtuves stūri pēc vāka pacelšanas. Vai kādam tā ir bijis? Uzelpa. Un tāpat varu teikt par pirmo ierakstu blogā. Jau sen man nagi niezēja to uzsākt, bet acīmredzot ir jānotiek kaut kam patiesi svarīgam, lai atnāktu īstā iedvesma. Novēlu ikvienam atrast harmoniju sevī, izdarot pareizas un vabūt ne tik pareizas izvēles, jo tieši tās mūs pilnveido un aizved uz to dvēseles stāvokli, kurā mums noteiktā brīdī ir jāatrodas. Un arī tas ir tikai pakāpiens uz augšu,leju, leju, augšu, augšu, augšu.... Mēs katrs savus pakāpienus izliekam tur, kur gribam kāpt. 

T.i. Ja negribas bēdāties, liec trepes augstāk. Priekā!