Make a wish

Cilvēks savas vēlmes izsaka skaļi un neapdomīgi, dažkārt sāpinot neapzināti sevi un cilvēkus tiem līdzās.
Ja izsaki vēlēšanos, ir jārēķinās, ka tā var piepildīties. Un kad tā piepildās, ir jāsadzīvo ar sekām, jo cilvēks pats ir rezultāta cēlonis.

-Kravāju lēnām koferus uz Maskavu un domāju, cik domām ir liels spēks, jo pati vien sev piedomāju šo spontāno ceļojumu :)

Cilvēks viens nav cīnītājs. Kad visi gali brūk un zari lūst, vajag kādu, kurš pasit pa plecu un pasaka, ka viss būs labi. Bez atbalsta punkta nevar. Un nevar arī no dzīves izsvītrot kādu spēcīgi tuvu cilvēku, tāpēc, ka tā vajag. Lai kā vajag, tas pilnvērtīgi nav iespējams. Bet es cenšos, cik spēka, lai ir tā, kā gribas. Lai ir tā, kā "it kā" ir vieglāk.

Sen Tu lūdz

Būtībā cilvēks pārdzīvo tikai par to, ko pats sev pievelk. Nekas pasaulē nekarājas - ja reiz esi ko noziedzies, tas nāk atpakaļ; iespējams, tādā pašā veidā, iespējams, izraisot līdzīgu pārdzīvojumu, "mācību". Ja mēs dzīvotu gaišāk, dzīve kļūtu gaišāka! (neievērota loģika)

"Es baidos tev pajautāt,
Kā tev iet?
Es baidos pat parunāt –
Acis man ciet.
Es lūdzos tev neraudāt –
Vairs nav kurp skriet."

Uzzīmē

Ideja ir gudra un vērtīga.

Alegorija ir interesanta un pavisam dzīva, un ikdienišķa.

Tā nav saistīta ar manām sajūtām vai stāvokli, bet tieši ar filozofisko pārliecību.

Sestdien aizbraucām ciemos pie mana kaķa - pie Megas. Īsais satura atstāsts ir šāds:
Paņēmu Megu, kad dzīvoju Rīgā - dzīvoklī. Bet uzreiz bija redzams, ka viņa ir mežonītis, dabas bērns -, ne tuvu klēpja kaķim, ne tuvu bužināmajam un mīļojamam. Tomēr dzīvoja ar mani un Evu dzīvoklī.
Nāca Lielā Krīze un tā tālāk bla bla bla.... es nokļuvu Tukumā, Mega - pie manas māsas laukos, īstā lauku viensētā.
Vismaz pāris reižu gadā aizbraucām ciemos, aizvedām ciemkukuļus utt bla bla bla... Sākumā Megai bija kultūršoks - divus gadus dzīvojusi dzīvoklī, pēkšņi zāle, vistas, suņi, putniņi, kazas... Bet jau pavisam drīz viņa visiem parādīja, kurš mājā saimnieks Ierādīja vietu vistām, čakli ķēra peles... Skaidrs, ka kaķis beidzot bija SAVĀS mājās, savā elementā. Tā viņa tur dzīvo jau apaļus divus gadus. Bet es turpināju viņu saukt par savu kaķi... Jo taču mīlu bezgalīgi!!! Jo taču gribētu, lai viņa ir ar mani!!!
Sestdien atkal apciemojām Megu. Un beidzot es viņai teicu: te ir tavas mājas, un Dace ir tava saimniece! Teicu Dacei: Bail iedomāties, kā Mega justos, ja viņai atkal būtu jādzīvo dzīvoklī...

Mēģināju uz šo paskatīties filozofiski. Pat identifcēties ar Megu. Jā, es viņu bezgalīgi mīlu joprojām. Bet vai tas nozīmē, ka viņai jādzīvo tur un TĀ, kā vēlos es? AR MANI, galu galā?! Tikai tāpēc, ka es viņu mīlu un ES GRIBU būt ar viņu kopā? Kā es pati justos, ja mani tagad mēģinātu pārvietot atpakaļ pagātnē, "dzīvoklī", pie "saimnieka", kurš grib, lai es dzīvoju ar viņu, bet kuram pie kājas, ka mana sirds ilgojas "ķert peles" un bradāt pa garu zāli... utt bla bla bla...
Tad nu, lūk! Ko īsti nozīmē mīlēt kādu? Tas nozīmē ļaut mīļotajam būt laimīgam SAVĀ ELEMENTĀ. Nevis katrā ziņā apprecināt ar sevi, un tad "es gribu, lai ir tā, kā es gribu!"
Diemžēl cilvēku pasaulē bieži vien paliekam "dzīvoklĪ". Vai nu tāpēc, ka "saimnieks" tā vēlas, vai tāpēc, ka pašiem bail no "laukiem un garās zāles", vai ... utt bla bla bla... (Guna Roze)

Nepiemini dzīvē ļaunu

-Nav jau tā, ka es tevi neglābšu, ja tu slīksi
Bet es padomāšu divreiz, pirms ūdenī  lēkšu
Ne jau tā dēļ, ka tevi ienīstu es
Bet tā dēļ, ka tu mani ienīsti no visas sirds- /K.D./


Dzīvot ir pat sarežģītāk nekā mīlēt. Skrienot cauri savām gadu gadiem rakstītajām dienasgrāmatām, es nespēju vien nobrīnīties, kādām sajūtu gammām ir gājušas cauri manas emocijas, kādus cilvēkus un notikumus ir gadījies pieredzēt. Kāpumi un kritumi. Un šo un to laika lappuses ir aizšķīrušas, taču to vietā ir atvērts kas cits. Vienīgi žēl, ka galvenie varoņi dzēš savu vārdu no mūsu grāmatas ar dzēšgumiju, neļaujot tam mierīgi un skaisti nogulsnēties atmiņu ielejā.


Nepiemini dzīvē ļaunu,
Nepiemini, lai vai kā! (L. Briedis)