Plašais laukums mudžēja kā skudru pūznis. Visa lielā drūzma radīja manī pārdomas par "laimes definīciju" (tam pavisam noteikti ir sakars ar šo stāstu.) Biedējoši vīrieši, drūmi glūnot, šķērsoja laukumu. Viegli apģērbtas sievietes ar alkoholisko parfīmu laiski skrēja man garām. Dažādi vīrieša-sievietes pāri devās turp-šurp runājot paaugstinātos toņos, jo vilciens var aiziet garām, vīrs nepelna gana daudz un viņa neko nesaprot. Mazi pusaudži ar grabošiem maisiem skandinājās, meklējot vilciena atiešanas laikus. Glauni puiši treniņtērpos, izspļaujot zobubakstāmos, vilkās pāri laukumam kā vietējie karaļi. Steidzīgas telefonsarunas, apnicīgas gaidas, bezspēcīgs nogurums virmoja gaisā. Man pietrūka elpas, man sažņaudzās sirds - šis nožēlojamības tvans brucina sienas. 15 minūšu laikā es, vērojot apkārtni, nepamanīju nevienu laimīgu cilvēku. Viens pāris, kur meitenei rokās skaista, sarkana roze, izstaroja prieka starus. Vai statistiski salīdzinot skaitu, kas 15 minūšu laikā pāriet to laukumu, viens pāris nepazūd zem "neviens" termina? Sagaidot savu dāmu, man steigšus gribējās bēgt. Ar joni mēs devāmies laukā, jo tādā gaisotnē, ilgi uzturoties, ne viens vien kļūtu depresīvs. Vai nobijies. Ne velti "emo" ballītes notika pie Origo. Kas ir ar to vietu? Kāpēc tur apgrozās tāds kontingents? Iespējams, tas ir ilgā starpposma dēļ, kad neesmu tur bijusi, taču šīs (mazliet paspilgtinātās) krāsas tomēr ir krāsas, kuru toņi ir tumši un pelēcīgi. Vai viņi zina, ka arā zied pavasaris?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru